Ko jautāt bērnam pēc izrādes

•

3–4 minūtes
Tēvs un dēls mierīgi sarunājas mājās

Saruna pēc izrādes nav atsauksme un nav pārbaude, vai bērns visu saprata. Tā ir iespēja palikt pie redzētā vēl dažas minūtes, pirms diena aizskrien uz nākamo lietu. Labākais brīdis parasti nav foajē pie garderobes, kur visi meklē kurpes, bet gan ceļš mājup vai tēja pēc tam.

Jautājums “vai patika?” bieži dabū “jā” vai “nē” un tur apstājas. Konkrētāks jautājums atver ainu. Kurš tēls palika prātā, kura dziesma bija smieklīga, kurā brīdī kļuva bail vai garlaicīgi. Bērnam tad nav jāvērtē visa izrāde. Viņam jāatceras viena vieta.

Sāciet ar to, ko varēja redzēt

Mazi bērni labprāt atbild par krāsu, skaņu un kustību. Sarkana cepure, liels solis, kluss klauvējiens. Šīs detaļas ir pietiekama saruna. Nav jāprasa, ko stāsts “nozīmē”. Nozīme var atnākt vēlāk, kad bērns pats izspēlē ainu ar karoti un dvieli.

Skolas vecumā var pajautāt, ko tēls izdarīja citādi, nekā bērns būtu darījis. Tas nav morāles jautājums. Tas ir veids, kā sižets kļūst par domāšanu. Ja bērns saka, ka neko neatceras, palīdziet ar vienu savu novērojumu un apstājieties. Atmiņa nav parāds, kas jānomaksā pie izejas.

Ko darīt, ja atbilde ir “nepatika”

Nepatika ir lietderīga ziņa. Pajautājiet, vai traucēja garums, tumsa, skaļa mūzika vai tas, ka stāsts bija nesaprotams. Nākamajā reizē šo iemeslu var ņemt vērā. Ja visu izrādi pasludina par neveiksmi, pazūd norāde, kas tieši jāmaina. Izvēles kritērijus nākamajai reizei var pārskatīt arī padomos par izrādes izvēli.

Dažreiz bērns klusē tāpēc, ka iespaids vēl nav vārdos. Tad labāk kopā pastaigāt vai uzzīmēt vienu tēlu. Zīmējums bieži pasaka vairāk nekā pareiza atbilde. Pieaugušajam nav jālabo, vai vilks bija pelēks vai brūns. Svarīgi, ka tēls vispār ir palicis.

Pieaugušā viedoklis nav kopsavilkums

Pastāstiet, ko pamanījāt jūs, un atstājiet vietu citai versijai. Bērns var būt smējies tur, kur pieaugušajam bija skumji, un otrādi. Šī atšķirība ir vērtīga. Tā rāda, ka viena izrāde nav viena pareiza sajūta. Nav jāuzvar strīdā par to, vai beigas bija laimīgas.

Īsa saruna pietiek. Trīs jautājumi un viens kopīgs secinājums ir vairāk nekā gara analīze, kuru bērns vairs negrib dzirdēt. Ja diena jau ir pilna, atlieciet runu uz vakaru. Steiga foajē reti dod labāku atmiņu. Var arī apmainīties lomām: bērns pajautā pieaugušajam, ko tas pamanīja. Tad saruna vairs nav nopratināšana, un bērns dzird, ka arī pieaugušais drīkst teikt “es nepamanīju”.

Dažādas sarunas dažādām dienām

Pēc jautras izrādes pietiek atkārtot vienu joku un ļaut bērnam to izspēlēt vēlreiz. Pēc skumja vai biedējoša brīža vispirms nosauciet, ka tāds brīdis bija, un pajautājiet, vai tas beidzās. Bērnam ir vieglāk, ja pieaugušais nepārvērš katru tumšu ainu par lielu pārrunu, bet arī neizliekas, ka bailes nebija.

Ja izrādi skatījās vairāki bērni, nelieciet viņiem atbildēt pēc kārtas kā klasē. Viens var minēt tēlu, otrs var tikai piekrist vai uzzīmēt. Kopīga atmiņa neprasa vienādu stāstu. Dažreiz jaunākais atceras skaņu, vecākais atceras, kāpēc tēls apstājās.

Sarunu var pārcelt arī uz nākamo dienu. Pa ceļam uz skolu pajautājiet, vai vakar vakarā vēl ienāca prātā kāds tēls. Šāds jautājums ir īss un neizklausās pēc pārbaudes. Ja atbilde ir tukša, neatgriezieties pie tās ar otru un trešo mēģinājumu. Dažiem bērniem vieglāk runāt, darot kaut ko ar rokām: saliekot papīra cepuri, ejot vai griežot karoti kā lelli. Tad vārdi nāk blakus rotaļai, nevis kā atskaite pieaugušajam. Piedāvājiet šo blakus darbu, ja tiešs jautājums dabū tikai plecu paraustīšanu.

Saglabājiet vienu piezīmi

Pierakstiet vienu lietu, kas bērnam patika: lelles, dziesma, tumsa, joks vai tas, ka varēja sēdēt pie ejas. Nākamajā reizē meklējiet tieši šo, nevis mēģiniet atkārtot visu dienu. Tā no viena apmeklējuma pamazām rodas paradums. Pietiek ar vienu vārdu telefonā, lai vēlāk neatvērtu izrādi, kas atkārto to, no kā bērns jau nogura. Kā šo paradumu salikt ar biļeti un ceļu, aprakstīts ģimenes teātra ceļvedī.

Lasi vēl

Citi raksti